Nesen devos pastaigā ar mērķi izkliedēt, izšķaidīt ilūzijas sevī. Patiesībā zinu, par šīs pastaigas rezultātiem varēšu runāt tikai pēc laika. Tas var būt pēc mēnešiem. Tas var būt pēc gadiem. Nezinu, cik ilgu laiku man vajadzēs, lai iekšējie procesi, zināšana, izpratne izveidotos. Tomēr zinu, ka ir lietas, kuras redzēju pastaigas laikā, ar kurām vēlos un varu padalīties.

Būs tēlaini piemēri Tavām pārdomām, Tavām sajūtām.
Savas ilūzijas, jutu kā ierobežojošas. Cik interesanti, kaut kas, kas saradīts dzīves laikā, nes spēku ierobežot, kavēt izaugsmi, attīstību, izpratni. Un ilūziju spēks ir tāds, ka tas neļauj ieraudzīt, kā būt bez tām.

Vēl spēcīgāk izpratu ilūziju saikni ar to domu, to vārdu spēku, ko sev sakām. Tas ir kā tīkls, ko paši sev noaužam - saki, ko sacīdama, tā kļust par Tavu realitāti. Ja Tu gadiem sev saki, ka Tu nevari, tad tā kļust par Tavu patiesību (par prāta darbības mehānismiem esmu runājusi citos ierakstos šoreiz turēšo pie tēlainā, ne praktiskā).

Lai sev palīdzētu izkāpt no ilūzijām, izprastu tās labāk, dabā ieraudzīju šādus simbolus.

• Ledus, kas izskatās stiprs, sablīvējies, tāds, kuru saule vēl ilgi nespēs izkausēt, zem viegla kājas spiediena izrādās sačākstējis. Tas sadrūp smalkos gabalos, zem blīvās virsmas atklājot ledus putru. Pretstatā vientuļš ledus bagals, paslējies debesīs, uz kura kāpj drosmīgās dāmas fotografēties uz atvērtās jūras fona.
• Desmitiem augstu, stipru priežu, kurām pagājušovasar gāju garām, kas deva spēka, varenības sajūtu, tagad ir sagāzušās čupiņā, to nelielās saknes no smiltīm pacēlušās. Priedes sagūlušas krastā gaida savus cirtējus, zāģētājus, tīrītājus, malkā gatavotājus.

• Jūrā mazs sēklīti pacēlies, tepat pie krasta. Aicinošs. Uzlecu, paeju gabaliņu un kājas līdz potītēm iegrimst mitrā smilšu masā, kas tikai maldīgi izskatījās pēc sausa, stipra smilšu sēkļa.
  
• Nospiedums smiltīs uzreiz rada domas par to, kas tur ir noticis - te mazs bērns paklupis un nokritis, te vilkta nūja, te gājis vīrietis, te sieviete, te kaut kas, kas izskatās, pēc čūskas, bet noteikti nav čūska.. bet patiesībā es nezinu neko ne par vienu no šiem notikumiem, ne par vienu no šīm pēdām, nospiedumiem. neko. Lūkoties nospiedumā un spriest par notikumu ir tas pats, kā būt Sokrāta alegorijā par ēnām uz sienas, kas tiek uztverta kā realitāte, nezinot citu.

Stiprais var būt vājš,vājais stiprs. Tas, kā kaut kas izskatās, neko nepasaka par tā būtību. Tas, ko mēs domājam par realitāti, neko par to nepasaka. Tas, ko mēs vēlamies piedzīvot vai domājam, ka piedzīvosim, negarantē reālus piedzīvojumus.

Tavās domas par sevi Tevi formē, bet tās nekad nav bijušas un nebūs absolūtā patiesība, tas ir tikai viedoklis.

Ir fakti un ir viedokļi.
Man ir 40.kājas izmērs - tas ir fakts.
Man ir milzīgs, 40.kājas izmērs, kas sievietēm ir briesmīgi liels un tas izskatās šausmīgi, tādam izmēram nevar nopirkt kurpes - tas ir viedoklis.

Un esi uzmanīga ar saviem faktiem.. Bieži pieņemam par faktiem to, kas patiesībā ir viedoklis, bieži pat ne Tavs, bet citu viedoklis, ko esi pieņēmusi kā patiesību. Visbiežāk tās ir kādas autoritatīvas figūras pausts viedoklis. Bet varbūt, Tu savu ticību sev esi atstāju tik tālā pagātne, ka nav bargāka soģa sev par pašu?

Vēl viens aspekts, ko aicinu apdomāt un pie kura šobrīd turos pati - šeit un tagad apziņa.
Tavi fakti ir balstīti tagadnē. Pagātnes vairs nav, aicinu Tevi tajā nedzīvot. Nākotnes nav, nekas ko Tu domā par nākotni nav fakts.

Ja Tu esi pilnībā klātesoša tagadnē, redzi, dzirdi, sajūti to, kas šobrīd ar Tevi notiek, Tava realitāte ir jau daudz tuvāka patiesībai. Ja attālinies no nākotnes konstruēšanas, emocionālas pagātnes pārskatīšanas, tad Tev ir daudz lielāka iespēja atteikties no dzīvošanas ilūzijā.

Kur Tu izvēlēsies dzīvot? Vai vienkāršībā, ko rada fakti, vai sarežģīta ilūzijā, ko ir uzkonstruējuši viedokļi - Tavi un citu?
Anna Melbārde